Latvija Krievijas impērijas sastāvā. 
 Svarcelšanas pirmsākumi Latvijā meklējami 19.gadsimta beigās.

Alberts Ozoliņš

 Svarcelšana Latvijā kļuva pazīstama 1889.gadā, kad 9 entuziasti sāka rīkot regulāras nodarbības toreizējā Solomonska

cirka telpās. Cēla akmens un dzelzs svara bumbas, vēlāk arī pašizgatavotu svara stieni, kura abos galos bija akmens lodes. Šīs nodarbības sauca par "stiprināšanās vakariem". Par labāko atlētu uzskatīja to, kurš pacēla virs galvas lielāku svaru un pēc tam ar troksni to nometa lejā. Kluba biedriem tika izstrādātas īpašas normas. Abrocīgā grūšanā "pienākuma" norma bija 60 kg, 1.klases - 70 kg, 2.klases - 80 kg, 3.klases - 90 kg, ..., 10.klases - 144 kg. Jaunus biedrus uzņēma tikai pēc "pienākuma" normas izpildīšanas. Par nedisciplinētību, kluba nozīmes nenēsāšanu, smēķēšanu kluba telpās un citiem pārkāpumiem piesprieda naudas sodu.
 1902.gadā strādnieki un amatnieki noorganizēja II Rīgas atlētu klubu.
 1913. gads iezīmējās ar svarcelšanas sporta strauju uzplaukumu. Izcilus panākumus guva J.Krauze, A.Zedāts, V.Šreikers, A.Neilands, A.Ozoliņš, K.Vītiņš, N.Kļaviņš, J.Osis, O.Milkers u.c.
 1918.gadā Rīgā norisinājās 18. Viskrievijas čempionāts. Atlēti tika iedalīti 5 svara kategorijās: spalvas svars - līdz 60 kg; vieglais - 60 līdz 75 kg; vidējais - 75 līdz 82,5 kg; smagais - virs 82,5 kg. Latvijas svarcēlāji izcīnīja trīs pirmās vietas, četras otrās un trīs trešās vietas. Tajā pašā gadā Rīgā norisinājās 2. Viskrievijas olimpiāde, kurā par čempioniem kļuva V.Šreiners, A.Neilands, A.Zedāts un J.Krauze.

Latvijas I brīvvalsts.

 Lieli panākumi tika gūti 1922.gadā 18. Pasaules individuālajā un komandu čempionātā Tallinā. Latvijas komanda un individuāli A.Ozoliņš un K.Leilands izcīnīja 2.vietu. 1923.gadā Pasaules čempionāta bronzas medaļu izcīnīja A.Ozoliņš. Pēdējos divos Pasaules čempionātos pirms Otrā pasaules kara Latvijas sportisti nepiedalījās.

Padomju Savienības okupācijas gadi.

 Vasīlijs Stepanovs izcīnīja sudraba medaļu Melburnas Olimpiskajās spēlēs - 1956.gadā. 1955.gadā viņš ieguva Eiropas čempiona un pasaules vicečempiona titulu vidējā svarā (līdz 82,5 kg). Sešdesmitajos un septiņdesmitajos

Kārlis Pumpuriņš

gados par pasaules, Eiropas rekordistiem un čempioniem kļuva V.Ļebedevs, Kārlis Pumpuriņš, Anatolijs Majasins, Sergejs Poltorackis, Vladimirs Aņikins, Genādijs Ivančenko. 1970.gadā Genādijs Ivančenko vidējā svarā (līdz 82,5 kg) uzstādīja fenomenālu Pasaules rekordu - 500 kg. 1970.gadā Genādijs Ivančenko izcīnīja Pasaules čempiona titulu, bet 1970. un 1971.gadā Eiropas čempiona titulu vidējā svarā(līdz 82,5 kg).

1974. gadā Vladimirs Aņikins ieguva sudraba medaļu Eiropas čempionātā vieglākajā svarā (līdz 56 kg). Andrejs Rapoports 1988. gadā PSRS izlases sastāvā aizbrauca uz Seulas Olimpiskajām spēlēm, bet uz paaugstinājuma neizgāja, jo palika komandas rezervē.

Neatkarīgā Latvija.
 Pēc neatkarības atgūšanas 1992.gadā Latvijas izlase piedalījās Eiropas čempionātā. Šajā čempionātā Aleksandrs Žerebkovs izcīnīja bronzas medaļu raušanas vingrinājumā, startējot svara kategorijā līdz 75 kg. Pēc šī čempionāta Latvijai tika iedalītas 2 ceļazīmes uz Barselonas

Olimpiskajām spēlēm, kur Latviju pārstāvēja Aleksandrs Žerebkovs un Raimonds Bergmanis.

Raimonds Bergmanis

 Atlantas Olimpiskajās spēlēs Latviju pārstāvēja 5 svarcēlāji - Vladimirs Morozovs, Dainis Zīlītis, Ivars Zdanovskis, Viktors Ščerbatihs un Raimonds Bergmanis.  Sidnejas Olimpiskajās spēlēs Latviju pārstāvēja trīs svarcēlāji – Raimonds Bergmanis, Viktors Šcerbatihs un Sergejs Lazovskis, Atēnu Olimpiskajās spēlēs 2004. gadā vienīgais Latvijas svarcēlājs Viktors Ščerbatihs izcīnīja sudraba medaļu „supersmagajā” svarā, bet Pekinas Olimpiskajās spēlēs 2008.gadā Šrerbatihs atkal bija vienīgais Latvijas svarcēlājs un spēja iegūt bronzas medaļu. Viktors Ščerbatihs piecas reizes izcīnījis Eiropas čempiona titulu (2001., 2005., 2006., 2007. un 2008.gadā) kā arī pasaules čempiona titulu 2007.gadā. Ar Ščerbatiha vārdu saistās arī kāds nepatīkams fakts Latvijas svarcelšanas vēsturē – par aizliegto medicīnisko preparātu lietošanu viņš bija spiests izlaist sacensības divus gadus.